Nesen uzzināju, ka viens tuvs čoms, pats senākais, pietam, taisās precēties. Nē, nē, pavisam nopietni! Gredzeni un bildinājumi, viss kā pieklājas, saprotiet. Visai nopietna padarīšana kurā iesaistīties, es pat teiktu, ka, neskaitot atvašu uzražošanu un nokļūšanu rokenrola slavas zālē, pati nopietnākā. Tu solies visu dzīvi tam cilvēkam atdot. Vai, vismaz, vajadzētu. Par jums zinu, ka sanāks. Galvu ķīlā lieku.
Jēziņ, mēs taču tikko vēl bijām bērni. Kosmosa kuģīšos spēlējāmies, dinozauriņus dzenājām un sējām lokomotīvju vagonus kopā. Bastojām krievu valodu, dzērām draņķīgus aliņus un spriedām par smukākajām meitenēm skolā. Aizbraucām uz Rīgu un turpinājām dzert draņķīgus aliņus, un aizvien runājām par smukākajām meitenēm skolā. Nemācījāmies vairs vienā skolā, bet viņas jau ir smukas visās. Tikāmies retāk, un retāk, un retāk. Tāda jau ir dzīve, laikam. Neesmu īsti drošs, vai tā maigā atsvešināšanās notiek labprātīgi, vai vienkārši neveiksmīgu apstākļu dēļ. Laikam jau muļķīgi domāt, ka pārējie laikabiedri ir tikpat gatavi cik Tu pavadīt arī savu visu atlikušo mūžu dzerot sūdīgu alu un pļāpājot par skuķiem. Šķiet, ka pieaugt un mainīt prioritātes vēl neesmu paspējis izdarīt.
Tētis dažreiz ir ieminējies ikdienišķās sarunās par saviem jaunības draugiem un laikabiedriem. Stāsts, bieži vien, ir visai līdzīgs – ”Jā, labs džeks bija, visādus sūdus vārījām, tagad miris/nodzēries/ārzemēs.” Pie sevis allaž nodomāju, nu kā tad tik vienkārši var pazust cilvēks, ar ko kopīgi tik daudz podi gāzti. Nez, ko par mani stāstīs bērnības draugi tad, kad manis vairs nebūs. Cerams, ka izstāstīs kādu smieklīgu gadījumu, teiks, ka biju lāga zellis, uz mirkli pasmaidīs, un dzīvos tālāk. Tas būtu labākais epilogs, uz kuru var cerēt.
Atminos, ka šad tad minēji savu topošo līgavu, bet kā jau viss pārējais tajā laikā, tas slidēja gar ausīm ar parasto ”tas jau ir tikai īslaicīgi” domu gājienu, kāds ir sekojis visas bijušās un nebijušās brūtes. Kurš tad vairs vispār stājās nopietnās attiecībās? Mīlētas taču ir bijušas tik daudzas, ka kaut kādā reizē jau sāc uz pirkstiem skaitīt, cik nu viņas tur bija. Maķenīt jau neglīti tā darīt, katra cilvēkbūtne taču ir no svara tajā, kāds tad nu Tu beigās sanāc. Cita mācīja mīlēt citus, cita mācīja mīlēt sevi, bet atkal cita, ka mīlēt vispār ir riskanta padarīšana. Bet mācījos, klausījos un aizvien atceros. Slīdu cauri vecām bildēm un sarakstēm kā tāds neatlaidīgs bacilis un marinējos atmiņās.
Taču, kaut kādu amizantu pārpratumu gaitā pats esmu nonācis uz sliekšņa, ka būs jau labi. Vairs neesmu viens. Neatminos vairs, kā tas bija – būt vienam. Viss, kas no tās smagās vienpatības ir palicis pāri, ir vien šīs pāris stundas naktīs, kad Tu jau guli un es sēžu virtuvē pie palodzes, malkoju jebko alkoholisku, kas vēl ir palicis pāri un vēroju nakti. Naktis man patīk. Tev gan ne. Tu celies agri, parasti tad, kad es beidzot aizmiegu. Tas aizvien nenākas viegli, taču ir siltāk. Ziema nāk. Siltumu taču vajag.
Paldies Tev. Paldies, draugi mīļie. Paldies, ka esat devuši iespēju padzīvot jūsu atmiņās, kaut uz īsu brīdi. Es jūs mīlu vairāk, kā protu parādīt.
”And if you’re thinking of me, I’m probably thinking of you.”
EN 
LV 