Katra sevis cienoša, pliekani dumpinieciska pusaudža pienākums ir noķēzīt savas guļamistabas nesošo sienu ar visvisādiem mēsliem. Plakāti ar savu laiku nokalpojušām rokzvaigznēm, izplūdušas fotogrāfijas, šķībiem deguniem zīmētas meitenes, pretīgi salkani citāti un jebkas cits, pie kā nu kurais tiek klāt un dēvē par svarīgu esam. Es biju viens no tiem pusaudžiem. Kā jenots vācu un glabāju katru kripatu, kurai piešķirt sentimentālu vērtību. Koka mizas gabaliņš no Mežaparka, kur Dziesmu Svētku noslēgumā mēs estrādes vidū skūpstījāmies, gāzmaska no pamestās gaļas fabrikas, kurā lauzāmies iekšā, zaru kronis, brieža galvaskauss un biļetes uz Dailes teātri. Šī atmiņu banka funkcionēja kā atgādinājums pašam sev, ka dzīve ir to vērta, lai arī cik bieži tas tā neliktos.
Karstgalvīgs puika būdams, pēkšņā emociju uzplūdā norāvu visas atmiņu paliekas no savas istabas sienas. Tās tika nošvīkātas, saplēstas un samestas vienā kaudzē, nodotas ugunij. Iztīrīju skapi un atvadījos no grupu krekliem, no humpalu dārgumiem, no dučiem festivālu sprādžu un citiem karekļiem. Tā bija pēdējā nedēļa pirms izvācos no vietas, kuru dēvēju par savām mājām trīspadsmit gadus. Teju vienīgais, kas izdzīvoja šo asinsspirti, bija čupiņa ar grāmatām. Tā pati jaunatnes piedzīvojumu klasika, kura reiz vedināja uz cildenām domām par pasaules apceļošanu, ka uzdrošināšos lēkt nezināmajā ar galvu pa priekšu un būšu tāds pats kā Hemingvejs vai Verns, ka ar saviem stāstiem spēšu aizpildīt to neaizrokamo bedri savā sirdī, ka stāstīšu tik jaudīgi, ka jums visiem nekas cits neatliks, kā vien klausīties ar sajūsmu un vieglu skaudību.
Pavisam sīks knauķis vēl, kaut kādā ceturtās klases skolas stāstiņu konkursā tiku atzīts par pietiekami labu esam trešajai vietai, un mūsu mazā godalgoto trijotne nonāca vietējā Zvaigzne ABC grāmatnīcā, kur satikām jau pavisam sirmu, taču aizvien strāvojošu Imantu Ziedoni, kurš mūs, mazos literatūras milžus, pagodināja ar parakstītu dzejoļu krājumu un tēvišķiem sveicieniem. Es viņam paspiedu roku un, galīgi satraucies, izspļāvu, ka arī gribētu būt rakstnieks, gluži kā viņš! Varu likt galvu ķīlā, ka šādus vārdus no naiviem knauķiem dzird katrs, kura raksti guvuši jel kādu atzinību. Kad esi hronisks lasītājs un vārdi cauri lapām plūst tik brīvi, tik nepiespiesti, ir viegli aizmirst, ar cik lielām mokām tie bieži vien ir nākuši, un Tu maldinoši sāc domāt, ka varēsi tāpat. Kopš tā laika manas attiecības ar literāro pasauli ir nepastāvīgas. Te iemīlos vairāk, te aizmirstu pavisam. Jelgava94 noteikti atstāja savus bleķa traipus dvēselē, tāpāt kā Holdens Kolfīlds un Lavkrafts. Ar lielu neregularitāti lasīju vispasaules klasiku, bieži vien pašam neizprotot, kāpēc. Kaut kad ap to laiku Satori uzdūros Hiršam, un nodomāju, ka beidzot ir kāds, kas uzraksta kā ir, bez tās pretīgi puķainās valodas, kas raksturīga Latvijas literatūras kanonam. Kautrīgi gāju un stūrītī klausījos tās pāris reizes, kad viņš ko publiski lasīja, un vienmēr centos apspiest to pašu bērnišķīgo vajadzību pienākt klāt, un pateikt, ka arī gribu būt rakstnieks, gluži kā viņš! Atskatoties, man, protams, ir kauns. Nevienam taču tas nav jāsaka. Gribi rakstīt, raksti.
Katrā ziņā, fotogrāfija un literatūra bija tās divas lietas, par kurām biju visai pārliecināts, tāpēc nolēmu studēt žurnālistiku. Savā galvā biju izpīpējis, ka varētu tēmēt kļūt par fotožurnālistu, un, ar zināmu daudzumu veiksmes, tad arī spētu piepildīt savas alkas klejot pa pasauli, par to rakstīt, to iemūžināt un padalīties ar visiem tiem vienkāršajiem mirstīgajiem, kuri dzīvo mājās. Tiku pieņemts, pietam budžetā, nekas vairāk no manis netika prasīts, kā vien mācīties. Protams, nepagāja ne gads, kad ar kādu līdzīgi dzīvē vīlušos kursa biedreni izņēmām dokumentus. Dievojos visiem, kuri bija gatavi klausīties, ka gluži vienkārši biju vīlies studiju programmā, ka mūsdienu žurnālisms nekam neder, taču patiesie iemesli ir krietni neinteresantāki – apātija, garlaicība, pārceptas smadzenes, sauc kā gribi. Es to saucu par datorbērnu kaiti.
Tagad tā rakstot, atjēdzos, ka esmu jums paspējis samelot. Savu atmiņu sienu es iznīcināju krietni vēlāk. Tas bija jau pēc šī komiski nožēlojamā akadēmiskā gada, pēctam, kad visu vasaru jau biju paspējis notrallināt kojās izdzīvojot rutīnisku studentbohēmu, tikai tad, kad septembrī ieradās jaunās asinis, un mani laikabiedri turpināja savus ceļus, mani pārņēma izmisums un atgriezos mājās. Ievēlos savā vecajā guļamistabā, salauzts, un skatījos uz atmiņām. Tās skatījās pretī, platiem, šķietami izsmejošiem smaidiem. Tad es vēl nezināju, ka vairumu jūs vairs nesatikšu. Tad es vēl nezināju, ka turpmākos četrus gadus pavadīšu nodzeroties, ka jūs tikmēr turpināsiet dzīvot. Tad mēs visi vēl bijām vienādi. Un es to nevarēju pieņemt.
Tagad siena stāv tukša jau vairākus gadus. Vakara saule laiski slīd pāri tapetēm, kurās atrodami dučiem kniepadatu durti caurumi. Esmu mierā ar sevi, un mierā ar savas sienas iztrūkumu.
Galu galā, nostaļģija ir vissaldākā inde. Dzīvi nav iespējams dzīvot atpakaļgaitā.
EN 
LV 