Svelme

Vasaru karstākajās dienās meitenes papīra kleitās virpuļo cauri pilsētas ielām, un es mazliet brīnos, ka viņas neuzliesmo. Tās nepārtop pelnos, neizčāb atmosfēras spiedienā un nepazūd nekurienes valgos. Viņas aizvien šeit pat griežas, un griežas, un griežas, līdz slikti paliek. Kopš pasaules pašiem pirmssākumiem, jau pirmatnējo cilvēku laikmetā tika vilktas greizas švīkas uz sienām, kas simbolizēja šo daili. Tā tam būs būt.

Krogā, kurā patreiz sēžu, atrodams visai eklektisks kontingents. Vientuļie sirmgalvji, kuri glāzes stikla atspulgā cer kaut reizi vēl ieraudzīt jaunāka vīra seju, cietušās atraitnes, kuru likteni kā ar nazi iegrieza apstākļi ārpus viņu pašu ietekmes, noklīdušie, knapi pilngadīgie, kuri, skaitot atlikušās vecāku dotās naudaszīmes, ir absolūti pārliecināti, ka viņiem ir nepieciešams pielieties, jo citādi nāktos samierināties ar realitāti, ka drošības spilvens beidzot ir izlaidis gaisu.

Mani dārgie kompanjoni, pāragri nobriedušie un bārdās noaugušie, kaismīgi strīdas par pasaulīgām lietām. Kā pareizāk dzīvot, kā veselīgāk šķiesties ar naudu, kā ātrāk sasniegt augstāko orgasmisko baudu, kur pazust šonedēļ un kur atrast vakardienu. Ar patiesi mākslīgu interesi klausos viņos, uzturu acu kontaktu, šad tad viedi pamāju vai paraucu pieri. Piebilst man nav ko – kas gan es esmu, lai teiktu, kā citam pareizāk dzīvot?

Viņi turpinās kašķēties bezgalīgi. Kāds, dievišķīgas vai velnsviņuzina kādas svētības pēc, šad un tad pateiks ko tādu, ka visi aizvērsies uz mirkli. Padomās, izmals caur prāta dzirnavām, un pat atzīs par labu esam. Šie brīži, nenoliedzami, man ir paši mīļākie. Tiks uzsaukti nākamie dzērieni, sniegti apskāvieni un uzsitieni pār plecu, kuri, protams, momentā izčākstēs tiklīdz pienāks brīdis, kad nākamais strīdīgais temats tiks izrauts no sava mauzoleja, lai tiktu izsūtīts kā kārtējais attaisnojums kaut kādu tizlu, egotisku attiecību risināšanai.

Ziniet, teikšu godīgi. Šī pieaugušo dzīve ir tik neizsakāmi garlaicīga priekš tiem, kuri paši par sevi ir neciešami garlaicīgi. Priekš kam gan tik trulu dzīvi, kur naktis vienmēr seko dienai? Kurā taisnība ir tiem, kuri domā pirms dara? Priekš kam tādu dzīvi, kurā papīrā ieskautas meitenes vairs nekoķetē ar uguni? Labāk kļūdīties. Labāk sadegt.