Pirmajā reizē, kad gandrīz noslīku, biju piecus vai sešus gadus vecs. Tolaik vasaras pavadīju pamīšus tā pie vienas, tā pie otras vecmāmiņas. Ja nemaldos, tas bija augusts, viens no tiem, kad lietus nerimst ne mirkli, kad dīķis pludo pāri malām, un viss ir tik slapjš, ka nožūt nav iespējams. Negaiss ducināja, taču mani tas netraucēja – tajā vecumā tādi jēdzieni kā sāpes un nāve ir visai sveši. Omīte un māsa, kura pati vēl bija vien bērns, sparīgi pļāva pāraugušo zāli ar izkapšiem rokās. Tikmēr es, knauķis būdams, bezatbildīgi streipuļoju pa dīķa laipu. Lietus gāza tik spēcīgi, ka nedz dzirdēju, nedz redzēju kas notiek. Pēc viena greiza soļa, gumijas zābaki zaudēja jebkādu saķeri, un es paslidēju. Viss, kas ir palicis atmiņā, ir izmisīga turēšanās pie laipas staba, kliegšana, un nepārvaramais smagums, kas velk uz leju. Ūdens smelšanās mutē. Māsa mani toreiz izglāba. Vismaz tā es to atceros.
Otrā reize, kad gandrīz noslīku, bija gadus piecus vēlāk. Sākoties ceturtajai klasei, visus sīkos sāka lādēt autobusos un vest uz baseinu, lai tad kolektīvi iemācās peldēt tie, kam tādas prasmes ir gājušas secen. Nekad neesmu juties ērti ūdenī, un baseins bija tik liels, un es biju tik ļumīgs un nīkulīgs bērns. Taču, pēc dažiem mēnešiem tādu nodarbību sajutos mazliet drosmīgāks, un, bez nekāda pamatojuma vai nepieciešamības ielecu baseina dziļajā galā, kurā šķērsoju labi ja metru vai divus, kad jutu, ka plaušas neklausa, un gaisu ievilkt nespēju. Strupās kājeles nespēja sasniegt apakšu, ar rokām vairs nespēju aizsniegt malu, un, tikpat ātri, cik biju sācis peldēt, tikpat ātri arī sāku grimt, nepaspējis izdvest ne skaņas. Spirinājos kā uz kaušanu nolemts trusis, taču caur hlorīna kristālskaidro ūdeni viss, ko redzēju, bija tas, kā attalinās izplūdušie tēli, kuri stāvēja pie baseina malas, notikušo nemaz neredzējuši. Sporta skolotāja pēdējā brīdī pamanīja, kā mans ķermenis grimst līdz baseina grīdai, un padeva garu kūju, kuras galā pieķēros, līdz mani izvilka ārā. Gulēju uz flīzēm un atklepoju ūdeni, un likās, ka sirds pārsprāgs pušu. Vēl divus gadus braukāju uz šādām nodarbībām, taču tā arī peldēt līdz galam neiemācījos.
Savu mācību guvis, pret ūdeni izturos ar lielu bijību – eju apkārt ar līkumu, un nekur dziļāk par vannu nemēdzu līst. Arī vasarās, kad kaismīgās grupiņās notiek izbraucieni uz ezeriem, jūru vai velns viņu zina kur, neuzdrošinos brist dziļāk par pāris metriem. Neuzticos sev, neuzticos savām caurajām plaušām.
Vēlāk, piecpadsmit gadu vecumā, sāku slīkt mīlestībā. Arī tam ir zināma līdzība ar slīkšanu parasto – elpas trūkst, zemi sasniegt nav iespējams, trūkst pārliecības, ka rītdienu maz piedzīvosi. Neviens pieaudzis cilvēks nekad līdz galam nesapratīs to pusaudža mīlestību. Es pats vairs nesaprotu, kas man bija vainas. Pieaugusi mīlestība taču ir daudz skaistāka kā vājprātīgī emociju karuseļi un tupi citāti no vēl tupākiem romāniem. Toreiz no pašpilnas nejēdzības izglāba draugi, par ko arī es viņiem mūžam būšu pateicīgs.
Pēdējā slīkšana, kas sākās divdesmit gadu vecumā un, no sirds ceru, ka vairs neatkārtosies, bija slīkšana pudelē. Tas vienmēr sākas tik nevainīgi, kojas, ballītes, garas trešdienas. Man šodien slikts garastāvoklis. Dzimšanas dienas jāsvin. Nokārtots eksāmens. Pielaidu kļūdas, sakasījos. Ir jaunais gads, ir vecais gads. Jauni draugi, veci draugi. Koncerti. Bezdarbs. Par daudz darba. Ieganstu taču ir tik daudz. Tu pat nepamani, cik ātri iztek mēneši un dienas, jo atmiņā nepaliek absolūti nekā, vien kaut kādas drazas, kuras, apgarots būdams, esi rakstījis visiem pēc kārtas.
Agri vai vēlu, tā balstiņa galvā, kura Tev saka, lai ieej veikalā pēc kārtējās ninnas ir kļuvusi tik skaļa, ka bez nodzeršanās lopā to aizvērt vairs nav iespējams.
‘’Nu, nopērc taču dažus aliņus, nekas slikts jau nenotiks. Vajag taču sevi dažreiz palutināt. Iedomājies, cik skaista būs mūzika, cik aizraujoša pasaule, cik viegli plūdīs vārdi. Cik meitenes skaistas. Tu taču pazīsti tādus, kas dzer vēl vairāk, un viņiem viss ir kārtībā. Nu, jā, rīt būs sūdīgi, paņemsi Dolmen un viss būs čikiniekā. Davaj, nelauzies. Kamdēļ savu ķermeni un prātu žēlot? Ko, taisies mūžīgi dzīvot? Beidz būt ņerga.’’
Vēl mazliet, un arī iegansti vairs nav vajadzīgi, jo vairs nejūties pats sev neko parādā. Tad arī drīz vien Tu attopies jau kuro reizi guļam grāvī vai zem tilta, pazaudējis telefonu, pazaudējis atslēgas, pārsistu pieri. Bezatbildīgi aizstreipuļo tumsā un atstāj visu pasauli iepakaļ. Katls vārās jau stundas piecas un dzīvoklis ir dūmos. Kad jau sesto mēnesi neesi spējīgs samaksāt īri, un dzīvo šeit vairs tikai pateicoties namīpašnieka labdarībai. Kad ej cauri vienām un tām pašām darba intervijām jau trīsdesmito reizi, izmisīgi cenšoties tikt pieņemtam vienalga kurā darbā, taču Tavas aizpampušās acis un nodzertais entuziasms vairs nav noslēpjams. Es vairāk nevaru, Tu saki pats sev un visiem, kuri vēl klausās, un aizej pēc nākamās pudeles. Jēziņ, kā es šeit nonācu? Tikko taču vēl biju tikai bērns, kas spēlējās uz laipas.
Cik viegli viss varēja izvērsties citādi.
Cik smalks bija šis pavediens, kas neļāva man noslīkt.
LV 
EN 